Atklāti sakot, visa šī diskusija par vai pret devalvāciju pamazām sāk atgādināt mūžīgos komentāru karus no sērijas Mac vs. PC. Vieni un tie paši argumenti atkal un atkal, un atkal, un atkal. Tagad devalvatoriem ir jauna mantra – “Vai mazākās algas (vai bezdarbs) neapgrūtinās kredītu atmaksu?”

Pārsteidzošā kārtā devalvators izliekas nemanām, ka algas jau ir samazinātas, darbinieki jau ir atlaisti, pusei kredītņēmēju jau ir problēmas ar kredītu atmaksu, cilvēki jau ir piespiesti kreditēties eiro valūtā vājprātīgo lata procentu likmju dēļ. Varētu domāt, ka ir tāda alternatīva – paceļam algas atpakaļ, pieņemam atlaistos darbiniekus un fiksi devalvējam latu. Diemžēl tā nenotiks. Izžmiegtais kredītņēmējs pēc šādas dubultas devalvācijas vienkārši ņems un bankrotēs, un arī mītiskais eksportētājs, kuram pēc devalvatora ieceres tagad vajadzētu aiz priekiem lēkāt uz vienas kājas, būs zaudējis klientus un nemaz nesteigs aicināt savus bijušos kolēģus atpakaļ darbā. Un nez’ gan, ko “mātes” teiks, ja viņu “meitām” ar vienu roku katastrofāli sagandēs finanšu rādītājus, bet ar otru pieprasīs veidot papildu uzkrājumus nedrošajiem kredītiem?

Citos apstākļos, pirms gada pusotra vai diviem šādai diskusijai nebūtu ne vainas. Arī tad bija gluži labi redzams, ka eksporta pozīcijas vājinās, bet tad tas nevienu neinteresēja, tāpat kā Strazda vīterošana par atalgojuma pieaugumu salīdzinājumā ar produktivitāti. Tagad “alternatīvie” uzpeld bariem.

Nu nekas, katram laikam savas pazīmes. Zvirbuļi žvadzina, būs silta diena. Kaķi un bomži lien ārā no pažobelēm, pavasaris klāt. Devalvatori spieto, nākamgad būs labāk. Cerams.

Nu nevar Latvijā cilvēki likties mierā ar “D vārdu”, kā to tagad mīļi dēvē. Rimšēvičs līdz svaigiem aforismiem ticis: “Devalvācija nav zāles, tā ir inde”. Varu saderēt, šis būs lipīgs.

Ir divas nometnes, vienā Rimšēvičs ar Strazdu, kas atbalsta t.s. iekšējo jeb algu devalvāciju, kas pašlaik notiek, otrā – piemēram, Vjačeslavs Dombrovskis, kura argumenti arī nav gluži neloģiski. Manuprāt, trīs galvenie argumenti pret devalvāciju ir gaužām vienkārši.

1. Ir visai apšaubāms, vai devalvācija var sniegt būtisku labumu, ja rūpniecība jau ir pussprāgusi – katrām zālēm ir savs lietošanas termiņš, un šīm tas nu būtu beidzies (tāpat kā daudzām citām). Nevajag minēt “Zviedrijas piemēru”, kur bija spēcīga rūpniecība (un vienalga palika mieles), bet par Argentīnas piesaucējiem laikam vienkārši būtu vietā vecais labais teiciens par pakaļu un elkoni.
2. Iedzīvotāju aizņēmumu līmenis – var jau, protams, argumentēt, ka “algu devalvācija” ir tieši tikpat smaga, bet šī saikne nav tik cieša.
3. Ņemot vērā brīnišķīgo devalvācijas reklāmas kampaņu gada garumā, iedzīvotāju izpratni par ekonomiskajiem procesiem un līdzšinējo negatīvo pieredzi, var samērā droši teikt, ka lata devalvācijas dienā finanšu starpniecības nozare pārstātu eksistēt un tauta pārslēgtos pēckara režīmā. Par eirozonu aizmirstam.