Pagaidām vienīgā reakcija Latvijā uz šīsnedēļas The Economist rakstu par Austrumeiropas finanšu problēmām bija prieks par Slaktera salīdzinājumu ar Boratu. Tēma gan bija nopietnāka, par Eiropas ekonomikas savstarpējām saiknēm, divu ātrumu Eiropu un iespējām “izolēt” neveiksmīgās valstis no veiksmīgajām. Sašaurinot uz Latviju – par to, vai Latvija ir atkarīga no Zviedrijas bankām vai arī – gluži pretēji – bankas ir kļuvušas par Latvijas ķīlniecēm.
Varētu teikt, ka šī tēma aktualizējās pirms mēneša, kad tika paziņots, ka trešdaļa starptautiskā aizdevuma tikšot novirzīta finanšu sektora stabilizēšanai, par ko politiķiem izrādījās visai dīvaina izpratne. Drīz vien arī Tverijons paspīdēja ar izteikumu, ka nevajagot kaitināt zviedrus, ka tik neapvainojas. Radās iespaids, ka skandināvu bankas apsver iespēju no šī tirgus aiziet, lai kompensētu fantastiskos akciju vērtības zudumus.
Savukārt pašlaik sabiedriskā doma Eiropā ir gluži cita. Pirmdienas Financial Times viedokļu sadaļā publicēts Volfganga Minhausa raksts, kurā viņš cita starpā norādīja, ka “Centrāleiropas un Austrumeiropas krīze ir sistēmiska parādība, kas ietekmē arī eirozonu” un, piemēram, Ungārijas maksātnespēja automātiski nozīmētu Austrijas ekonomikas sagrūšanu. Tas pats secināts arī minētajā The Economist tematiskajā rakstā (un arī šīsnedēļas ievadrakstā), kurā aprakstīts arī viens no “domino efekta” scenārijiem:
If only one foreign bank pulls the rug from under one local subsidiary, leaving depositors stranded, it will cloud perceptions of banks’ reliability across the region.
Šeit var tikai piebilst, ka ne tikai attiecīgajā reģionā. Visticamāk, depozītu aizplūšana sāktos arī “mātes” valstī, un iegūtais finanšu rādītāju uzlabojums nekādā ziņā neatsvērtu noguldītāju un investoru uzticības zudumu bankai. Cita lieta – ja uzticība jau būtu zaudēta citu apstākļu dēļ un banka jau būtu uz bankrota sliekšņa.
Paradoksālā kārtā sanāk, ka Latvijas ekonomikas atkarība un mazspēja ir galvenais iemesls, kas garantē Latvijai atbalstu. Esam pārāk mazi, lai mūsu tautsaimniecības glābšana būtu nopietns apgrūtinājums, un vienlaikus pārāk svarīgi kā ķēdes vājākais posms.
Tajā pašā laikā politiskās vides vājums ir atbalsta galvenais drauds. Lai cik nestabila būtu kopējā situācija, neviena donorvalsts nevarēs pamatot saviem vēlētājiem bezizmēra naudas summu gāšanu korupcijas apsēstā melnajā caurumā, ja nav manāmu uzlabojumu.
{ 0 comments }
