Nu nevar Latvijā cilvēki likties mierā ar “D vārdu”, kā to tagad mīļi dēvē. Rimšēvičs līdz svaigiem aforismiem ticis: “Devalvācija nav zāles, tā ir inde”. Varu saderēt, šis būs lipīgs.

Ir divas nometnes, vienā Rimšēvičs ar Strazdu, kas atbalsta t.s. iekšējo jeb algu devalvāciju, kas pašlaik notiek, otrā – piemēram, Vjačeslavs Dombrovskis, kura argumenti arī nav gluži neloģiski. Manuprāt, trīs galvenie argumenti pret devalvāciju ir gaužām vienkārši.

1. Ir visai apšaubāms, vai devalvācija var sniegt būtisku labumu, ja rūpniecība jau ir pussprāgusi – katrām zālēm ir savs lietošanas termiņš, un šīm tas nu būtu beidzies (tāpat kā daudzām citām). Nevajag minēt “Zviedrijas piemēru”, kur bija spēcīga rūpniecība (un vienalga palika mieles), bet par Argentīnas piesaucējiem laikam vienkārši būtu vietā vecais labais teiciens par pakaļu un elkoni.
2. Iedzīvotāju aizņēmumu līmenis – var jau, protams, argumentēt, ka “algu devalvācija” ir tieši tikpat smaga, bet šī saikne nav tik cieša.
3. Ņemot vērā brīnišķīgo devalvācijas reklāmas kampaņu gada garumā, iedzīvotāju izpratni par ekonomiskajiem procesiem un līdzšinējo negatīvo pieredzi, var samērā droši teikt, ka lata devalvācijas dienā finanšu starpniecības nozare pārstātu eksistēt un tauta pārslēgtos pēckara režīmā. Par eirozonu aizmirstam.