Runas par negribēšanu pārdot, ilgtermiņa ieguldījumiem utt. gan uztveru vienkārši kā tirgošanos, lai panāktu ko tuvāku “tirgus cenai”. Lai gan arī tā pašlaik nav skaidra — nav tirgus, nav cenas.

Cik noprotams, normālā valstī ir mazi nodokļi un lielas pensijas, politiķi ir godīgi, profesionāli un trūcīgi, izglītība un sabiedriskais transports ir par velti, tiesas ir taisnīgas, bet no cietumiem iznāk gara gaismu atguvuši un savu dzīves ceļu atraduši cilvēki.

Tas vēl nav pierādīts, bet klīst runas, ka “laimīgo zemi” patiesībā ir radījusi cariskās Krievijas cenzūra — tāpat kā padomju cenzūra vēlāk laimes lāci, kas ir nepārprotama atsauce uz lielo kaimiņu. Manuskriptā Sprīdītis esot gribējis doties uz normālo valsti, bet Sūnu ciemā esot ieradies normālais lācis.

Lattelecom

Ja atceramies, līdzīgs līgums starp Latvijas valsti un Lattelecom (juridiski līgumslēdzējas puses bija Latvijas valdība un A/S Tilts Communications) tikai noslēgts arī 1994. gadā. Arī toreiz pēc Satiksmes ministrijas izsludināta konkursa. Cita starpā tas paredzēja, ka Lattelecom līdz 2002. gadam ir jāpabeidz sava fiksētā sakaru tīkla modernizācija (digitalizācija). Kā zinām, tas netika darīts.

Šovasar man bija iespēja vērot šo digitalizācijas darbu noslēgumu Kurzemes piekrastē. Abonentiem, kas spītīgi nebija atteikušies no brakšķošās un krakšķošās analogās līnijas par 3,54 Ls/mēn., no kuras galvaspilsētu sazvanīt ilgu laiku bija gandrīz neiespējami, līnijas tika digitalizētas. Atbrauca pāris montieri un pie katras mājas operatīvi uzstādīja vairākus metrus garu kātu no alumīnija caurulēm. Caurules galā uzstutēja “asakas” tipa antenu — līdzīgu tām, ar kurām Padomju laikos radioamatieri uztvēra Zviedrijas un Somijas TV. Atceramies, tas viss notiek šogad, laikā, kad mobilie tālruņi sver ap 100g.

Ak jā, šī digitālā līnija piedāvā arī ultrašaurjoslas interneta pieslēgumu — iezvanpieeju ar ātrumu ~30 Kb/s.

Neskatoties uz to, ka nenotiek pat pāreja pie cita operatora, bijušo numuru abonenti nevar saglabāt.

Triatel

Arī pagājušā gada janvārī Satiksmes ministrija paziņoja par kārtējā digitalizācijas konkursa uzvarētāju. Šoreiz tas bija A/S Telekom Baltija (jeb Triatel), kas ieguva tiesības uz 4 milj. Ls finansējumu “platjoslas sakaru infrastruktūras attīstībai lauku apvidos”. 3 milj. Ls apņēmās apmaksāt Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), 1 miljons jāapmaksā pašai Latvijas valstij.

Projekta pamatojums — t.s. “pēdējā jūdze” sakaru operatoram izmaksājot pārāk dārgi, tādēļ šīs sakaru infrastruktūras iekārtas un to uzstādīšanu apmaksā ERAF, lai operators varētu gūt peļņu no “nerentablajiem” klientiem. Šeit gan vēl varētu piebilst, ka tajā pašā Kurzemes piekrastē vairāki aktīvisti ir uzstādījuši radiolinka pieslēgumus par saviem līdzekļiem, tātad arī šis arguments nav pilnīgi patiess.

Pagājušā (2007.) gada decembrī pat painteresējos Satiksmes ministrijā, vai šis projekts vēl ir aktuāls. Ministrijas speciāliste bija ļoti atsaucīga un operatīvi atbildēja:

“Līdz nākamā gada vasarai visā Latvijas teritorijā būs pieejami platjoslu sakari.”

Diemžēl paša Triatel mājaslapā varam pārliecināties par pretējo — Kurzemes piekraste vēl joprojām (2008. gada decembrī, 2 gadus pēc konkursa beigām) ir mirusī zona, kurā pēdējo gadu laikā neviena bāzes stacija nav uzstādīta.

Kā zināms, arī starp Telekom Baltija un Lattelecom ir noslēgts līgums par CDMA tīkla izmantošanu.

Secinājumi

Lielākajās pilsētās, protams, viss būs kārtībā, un mēs arī turpmāk varēsim izvēlēties vienu no vismaz četriem interneta un vēl tikpat kabeļtelevīzijas pakalpojumu sniedzējiem. Tomēr citur tik spīdoši nebūs.

Lattelecom pārstāvji vēsta:

“Lattelecom ir izbūvējis, un tam pieejama infrastruktūra visā valstī, kas piemērota apraidei.”

Es pieņemu, ka ar “infrastruktūru” nav domāta vairākus metrus garā metāla caurule uz jumta, bet viens ir skaidrs — piemēram, Kurzemes piekrastē ļaudis varēs turpināt grozīt analogās antenas un stutēt mazos Viasat šķīvīšus (”pirmo pusgadu par velti”), un tā tas turpināsies vismaz līdz 2012. gadam. Kad varbūt nāksies palikt pavisam bez TV signāla.

Piebalgs šo programmu pamato ar dienasgaismas spuldžu efektivitāti — tās patērējot četrkārt mazāk elektroenerģijas. Es varētu atbildēt, ka tās vienkārši ir cits izstrādājums. Tās patērē mazāk enerģijas, jo saražo mazāk siltuma. Energoefektīvā mājoklī siltums nekur nepazūd, tas paliek telpā, kuras apsildīšanai attiecīgi vajag mazāk siltumenerģijas, tādēļ šāds ietaupījums ir visai apšaubāms.

Bet galvenais šīs programmas trūkums, protams, ir tas, ka “efektīvo” dienasgaismas spuldžu gaisma ievērojami atšķiras — tā ir “zilāka” nekā kvēlspuldžu “sarkanīgākā” gaisma un tādēļ rada atsvešinātāku, “aukstāku” gaisotni un neestētiskas ēnas. Ar tām apgaismota dzīvojamā zona nešķiet mājīga. Šādu iespaidu, protams, var novērst, izmantojot telpā tumšākus, piesātinātākus apdares toņus un vairāk gaismas ķermeņu, bet tad arī ekonomijas, protams, nebūs nekādas.

Dienasgaismas spuldžu klāstā nav kvēlspuldžu analoga, piemēram, intensīvas gaismas reflektorspuldžu. Tām ir arī citas īpašības, piemēram, dienasgaismas spuldzēm ir “iesilšanas” laiks, kurā to izdalītā gaisma ir krietni vājāka. Lai tās ilgi kalpotu (atkal viens no “efektivitātes” argumentiem), tām katru dienu ir jābūt ieslēgtām noteiktu stundu skaitu. Tādēļ, manuprāt, dienasgaismas spuldzes nav analogs kvēlspuldžu aizvietotājs — kā jau teicu, tas ir cits produkts.

Viens no Piebalga argumentiem ir patērētāju ieradumi — esot grūti izšķirties par dārgākās dienasgaismas spuldzes iegādi un domāt ilgtermiņā, ja var iegādāties lētāko kvēlspuldzi. Nu, ja patērētājs ir dumjš un neprot izvēlēties, kāds produkts viņam ir vajadzīgs, patērētāju vajag izglītot, nevis viņam aizliegt iegādāties kādas preces. Galu galā arī alkoholu un saldējumu veikalos vēl var nopirkt.

Latvijā esot salīdzinoši zems nodokļu slogs darbaspēkam

Dzirdēts vienā no Panorāmas sižetiem, bija pat tabuliņa ar Latviju vienā no pēdējām vietām IIN likmes ziņā.
Nu, tā vienkārši nav. No summas, ko uzņēmumam izmaksā viens darbinieks, valsts paņem 45% (neskaitot neapliekamo minimumu, kas izpaužas kā 20 Ls nodokļa atlaide). Salīdzinot ar to pašu Dāniju, kur ir Eiropas niknākais progresīvais ienākuma nodoklis, piemēram, darbinieks ar 1500 Ls algu nodokļos nomaksās ~29% (21% IIN + 8% soc. apdr. iemaksas).

Nodokļu slogs esot pārcelts no darbiniekiem uz patēriņu

Pašlaik nodokļu slogs darbaspēkam ir 45%, pēc IIN samazinājuma tas būs 42,8%, tātad kopējais samazinājums ir ~5%.
PVN likmes palielinājums ir 16,7-320% (tagadējās likmes attiecība pret gaidāmo).
Tātad nodokļu slogs ir vienkārši palielināts, lai aizlāpītu negaidītu caurumu budžetā.

Samazinātās PVN likmes esot nepamatotas

Pirmkārt, nevar jebkurai nozarei brīvi piemērot samazināto likmi — to nosaka stingras ES prasības. Ja paskatāmies uz katru nozari atsevišķi, ātri vien top skaidrs, kādēļ šāda likme piemērota.
Grāmatu izdošana tik mazā valstī, kāda ir Latvija, neapšaubāmi ir nerentabla padarīšana, jo tirāža nekad nebūs un nevar būt tāda kā Rietumeiropā. Tādēļ iespiešana, tulkošana, salikšana, noformēšana utt. sanāk proporcionāli dārgāka, ko ir tikai normāli kompensēt valstij.
Tas pats attiecas uz presi — lasītāju mazāk, pirktspēja zemāka, izdevēja ienākumi mazāki.
Medicīnas iekārtas — Latvijā medicīnas pakalpojumi ir ar PVN neapliekami, tādēļ PVN par diagnostikas iekārtām un protēzēm, ko apliekamu pakalpojumu sniedzējs vienkārši norakstītu priekšnodoklī, medicīnas sabiedrībām ir “jānorij” pašām.

Ir pamatoti iemesli, kādēļ nevar ieviest kapitāla pieauguma nodokli

Šādu nodokli jau gadiem (ja ne gadu desmitiem) ir ierosinājuši ieviest ekonomisti, FM speciālisti, opozīcijas partijas utt., bet vienmēr ir atradies kāds pamatots iemesls. Šoreiz tas esot tāds, ka to nevarot ieviest jau ar nākamgadu, jo tas būtu pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu. Atšķirībā no PVN palielinājuma par 320%, piemēram?

Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma

Šis it kā būtu tas dokuments, kuram vajadzētu pamatot valdības histērisko rosību, bet, kā jau ierasts, tas ir pilnīgi tukšs papīrs, ko ir sacerējis kāds vecākais referents ar vājām valodas un argumentācijas prasmēm. Tādas programmas nav, un par ekonomikas stabilizēšanu vai — vēl labāk — atjaunošanu nav domāts.
Rīcības pamatprincipi taču būtu skaidri — veicināt patēriņu, palielināt pieejamo līdzekļu daudzumu tausaimniecībā, stimulēt eksportu, bremzēt importu. Lai to sasniegtu, nodokļu slogs ir jāmazina un jāpārnes no darbaspēka uz patēriņu. Kā jau minēju, tas nenotiek.

Nodokļus vajagot paaugstināt, kamēr cenas krīt

Un tādēļ šis esot piemērots mirklis.
Tieši pretēji, nodokļus vajag paaugstināt tad, kad ekonomikā ir pārmērīgs līdzekļu daudzums un paaugstināta pirktspēja, nevis tad, kad cenas krīt pieprasījuma un pirktspējas samazinājuma dēļ.

Visas nodokļu izmaiņas būšot jāsaskaņo ar SVF

Lai gan SVF, protams, var izvirzīt savas prasības attiecībā uz izsniegto aizdevumu izlietojumu, visi mājieni par to, ka samazinātās PVN likmes saglabāšana, piemēram, grāmatizdevējiem, būšot jāapstiprina SVF, ir klaja demagoģija.

Latvija ciešot no starptautiskās finanšu krīzes

Latvija cieš no tā, ka vairākus gadus ir mākslīgi stimulēta līdzekļu pārplūšana no ražojošajām nozarēm uz spekulatīvām darbībām ar nekustamo īpašumu, vienlaikus garantējot nesamērīgu peļņu finanšu starpniecības, būvniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumiem, sakropļojot darbaspēka tirgu un paplašinot “pelēko” ekonomiku. Recesija bija neizbēgama, bet pasaules likviditātes krīze ir tikai katalizators, kas to veicināja.