Acīmredzot tāda ir AKKA/LAA izpratne par “jaunajām” tehnoloģijām. Šķiet, šīs organizācijas mērķis ir ieviest universālu un visaptverošu vainas prezumpciju – ja vien nav pierādīts pretējais, patērētājs ir atzīstams par autortiesību pārkāpēju. Ja es iegādājos CD matricas, es tajās noteikti ierakstīšu pretlikumīgā ceļā iegūtus skaņdarbus, nevis kārtējā sievasmātes ceļojuma fotoattēlus. Ja es iegādājos telefonu ar atmiņas karti vai zibatmiņas disku, es noteikti tajā ierakstīšu kaut ko tikpat pretlikumīgu, nevis, piemēram, blāķi ar Nokia piedāvātajām navigācijas kartēm vai savus darba materiālus. Un vispār, ja es vēlos lietot datoru, kurā (diespasarg) ir cietais disks, man būtu jau laicīgi jāsamaksā par potenciālajiem autortiesību pārkāpumiem, ko es noteikti veikšu. Tas būtu AKKA/LAA līdzšinējais veikums.
Jauns gads ir nācis ar jaunām idejām.
Jau vairāki blogotāji ir paguvuši izteikties par šādu aizrādījumu tehnisko absurditāti. Manuprāt, būtu jāsāk ar ko citu. Viss YouTube saturs NAV pēc definīcijas prettiesiski ievietots. YouTube ir publiskoti dažādu ierakstu studiju materiāli, ar dažām jau ir panākta vienošanās par autoratlīdzību, ar citām vēl nav. Ir lietotāju veidots saturs. Un ir arī pašu ierakstu studiju ievietots saturs. Lielisks piemērs ir tā paša Van Morrisona ierakstu studijas Exile Films kanāls, kurā pašlaik ir brīvi pieejami 45 skaņdarbu videoieraksti un uz kuru ir ievietota saite arī lapā www.vanmorrison.com.
Secinājums? AKKA/LAA personāls pašlaik ne tikai demonstrē savu nekompetenci autortiesību, IT un valodas jomās (sk. iepriekš citēto teikumu), bet nodarbojas ar prastu krāpšanu, pieprasot samaksu par saturu, kas ir pieejams par brīvu. Iedzīvošanās nolūkos, starp citu.
{ 4 comments… read them below or add one }
Vai tas nozīmē ka katra viņu izsūtītā vēstule ar pieprasījumu maksāt ir lietisks pierādījums par viņu kriminālatbildību krāpšanā, grupā pēc iepriekšējās vienošanās, iespējams lielos apmēros?
Kriminālprocesu par to neviens neierosinās, bet vajadzētu. Varbūt nākamreiz izdomātu, kam, par ko un kādēļ ir jāmaksā, nevis vispirms paprasītu un pēc tam improvizētu.
Interesantākais ir tas, ka viņi saka, ka līguma noslēgšana it kā ļauj reproducēt “jebko“. Protams, tas tā nevar būt, jo viņi nevar atļaut pārkāpt to autoru tiesības, kas nav viņu pārstāvēti. Tas nozīmē, ka viņi var atļaut reproducēt tikai sevis pārstāvētos autorus, un tajā pašā laikā nav piedāvāta iespēja uzzināt, ar ko tieši viņiem ir noslēgti līgumi. Sviests.
Fakts, pagaidām viņi nav snieguši pilnīgi nekādu pamatojumu, kādēļ viņiem par kaut ko būtu jāmaksā. Ne atsauces uz tiesību aktiem, ne informāciju par noslēgtajiem līgumiem vai pārstāvētajiem autoriem, pilnīgi neko. Tikai kaut kāda svepstēšana, ka pārpublicēšanas gadījumā jāsaņem licence.
Turklāt tie paziņojumi arī mainās pa stundai. Intervijā teica, ka saiti drīkst ievietot, pēc tam “paziņojumā” – a vot nedrīkst vis, tā jau starpniecība sanāk. No sērijas “es vakar pašķirstīju likumu un atradu šito”.