Acīmredzot tāda ir AKKA/LAA izpratne par “jaunajām” tehnoloģijām. Šķiet, šīs organizācijas mērķis ir ieviest universālu un visaptverošu vainas prezumpciju – ja vien nav pierādīts pretējais, patērētājs ir atzīstams par autortiesību pārkāpēju. Ja es iegādājos CD matricas, es tajās noteikti ierakstīšu pretlikumīgā ceļā iegūtus skaņdarbus, nevis kārtējā sievasmātes ceļojuma fotoattēlus. Ja es iegādājos telefonu ar atmiņas karti vai zibatmiņas disku, es noteikti tajā ierakstīšu kaut ko tikpat pretlikumīgu, nevis, piemēram, blāķi ar Nokia piedāvātajām navigācijas kartēm vai savus darba materiālus. Un vispār, ja es vēlos lietot datoru, kurā (diespasarg) ir cietais disks, man būtu jau laicīgi jāsamaksā par potenciālajiem autortiesību pārkāpumiem, ko es noteikti veikšu. Tas būtu AKKA/LAA līdzšinējais veikums.
Jauns gads ir nācis ar jaunām idejām.
Pagaidām Latvijā tiek pielietota citu valstu prakse, kura nosaka, ka saites ievietotājs neatbild par to, kas atrodas konkrētajā vietnē, ja vien saite nenorāda uz vietni ar prettiesiski ievietotu saturu (kāds šobrīd ir YouTube) un saites īpašnieks iepriekš ir lūgts šo saiti dzēst no savas interneta vietnes.
(Izcēlums mans.)
Jau vairāki blogotāji ir paguvuši izteikties par šādu aizrādījumu tehnisko absurditāti. Manuprāt, būtu jāsāk ar ko citu. Viss YouTube saturs NAV pēc definīcijas prettiesiski ievietots. YouTube ir publiskoti dažādu ierakstu studiju materiāli, ar dažām jau ir panākta vienošanās par autoratlīdzību, ar citām vēl nav. Ir lietotāju veidots saturs. Un ir arī pašu ierakstu studiju ievietots saturs. Lielisks piemērs ir tā paša Van Morrisona ierakstu studijas Exile Films kanāls, kurā pašlaik ir brīvi pieejami 45 skaņdarbu videoieraksti un uz kuru ir ievietota saite arī lapā www.vanmorrison.com.
Secinājums? AKKA/LAA personāls pašlaik ne tikai demonstrē savu nekompetenci autortiesību, IT un valodas jomās (sk. iepriekš citēto teikumu), bet nodarbojas ar prastu krāpšanu, pieprasot samaksu par saturu, kas ir pieejams par brīvu. Iedzīvošanās nolūkos, starp citu.
Šāgada pasaules čempionāta snukerā pirmā kārta izskatīsies šādi.
[tālāk…]
Atklāti sakot, visa šī diskusija par vai pret devalvāciju pamazām sāk atgādināt mūžīgos komentāru karus no sērijas Mac vs. PC. Vieni un tie paši argumenti atkal un atkal, un atkal, un atkal. Tagad devalvatoriem ir jauna mantra – “Vai mazākās algas (vai bezdarbs) neapgrūtinās kredītu atmaksu?”
Pārsteidzošā kārtā devalvators izliekas nemanām, ka algas jau ir samazinātas, darbinieki jau ir atlaisti, pusei kredītņēmēju jau ir problēmas ar kredītu atmaksu, cilvēki jau ir piespiesti kreditēties eiro valūtā vājprātīgo lata procentu likmju dēļ. Varētu domāt, ka ir tāda alternatīva – paceļam algas atpakaļ, pieņemam atlaistos darbiniekus un fiksi devalvējam latu. Diemžēl tā nenotiks. Izžmiegtais kredītņēmējs pēc šādas dubultas devalvācijas vienkārši ņems un bankrotēs, un arī mītiskais eksportētājs, kuram pēc devalvatora ieceres tagad vajadzētu aiz priekiem lēkāt uz vienas kājas, būs zaudējis klientus un nemaz nesteigs aicināt savus bijušos kolēģus atpakaļ darbā. Un nez’ gan, ko “mātes” teiks, ja viņu “meitām” ar vienu roku katastrofāli sagandēs finanšu rādītājus, bet ar otru pieprasīs veidot papildu uzkrājumus nedrošajiem kredītiem?
Citos apstākļos, pirms gada pusotra vai diviem šādai diskusijai nebūtu ne vainas. Arī tad bija gluži labi redzams, ka eksporta pozīcijas vājinās, bet tad tas nevienu neinteresēja, tāpat kā Strazda vīterošana par atalgojuma pieaugumu salīdzinājumā ar produktivitāti. Tagad “alternatīvie” uzpeld bariem.
Nu nekas, katram laikam savas pazīmes. Zvirbuļi žvadzina, būs silta diena. Kaķi un bomži lien ārā no pažobelēm, pavasaris klāt. Devalvatori spieto, nākamgad būs labāk. Cerams.
