2005. gada 24. februārī Edgars Šīns teica:
Uz cigarešu paciņām raksta, ka smēķēšana nogalina, bet vai baņķieri, dodot parakstīt šīm perfektajām mājsaimniecībām kredīta līgumus ar mainīgu procenta likmi, pasaka – ja mainīsies naudas cena tirgū, jūs būsiet bankrotējuši, jūsu ģimene būs bankrotējusi un varbūt jūsu bērni vēl maksās jūsu parādus?
Ja atceramies, jau tolaik dzīvokļu cenas noteica nevis to kvalitāte vai vieta, vai pat pirktspēja, bet gan maksimālā summa, ko cilvēki varēja maksāt, pilnībā izsmeļot un pārsniedzot savu kredītspēju. Bankas droši mētājās ar naudu un pildīja savus arhīvus ar viltotām izziņām un ar koriģēšanas šķidrumu saķēpātiem kredītu pieteikumiem. Procentu likmes jau tā bija smieklīgas, bet vienalga atradās censoņi, kas ņēma aizdevumus jenās. Gan banku amatpersonas, gan arī “vienkāršie cilvēki” ar dziļu pārliecību pauda, ka “cenas var tikai celties”. Nekustamo īpašumu attīstītāji simto reizi stāstīja par noplicināto “dzīvojamo fondu” un eiropiešiem, kas dzīvojot daudz plašākos dzīvokļos. Neaizmirsa pieminēt arī cenas Lielbritānijā un Spānijā, kas vēl pārsniedza mūsējās (arī tur “burbulis” bija krietni piepūties). Dažs labs pat bija tik gudrs, lai piesauktu arī Parīzi un Maskavu. Bet tauta pirka, pirka un pirka.
Arī pēc tam Šīns turpināja sniegt intervijas (un žurnālistiem arī patika viņu izprašņāt), piedalījās četros “Kas notiek Latvijā” raidījumos un publicēja 21 ierakstu savā tīmekļa žurnālā. Galvenokārt viņš aicināja 1) ieviest kapitāla pieauguma nodokli, lai valsts mākslīgi nestimulētu naudas aizplūšanu no ražošanas un paņemtu kaut nedaudz nodokļu naudas no plaukstošajiem nekustamo īpašumu uzņēmējiem, 2) iedzīvotājiem apdomāties un izvērtēt savas iespējas un vajadzības un 3) bankām pārskatīt savu kredītpolitiku. Valdošās koalīcijas locekļus gan tobrīd interesēja tikai peļņa savos nekustamo īpašumu darījumos, tautu - “nauda kā no gaisa”, bet bankas - tirgus daļas paplašināšana, tādēļ Šīna izteikumi nebija sevišķi populāri.
Tagad pienākuši citi laiki, ļaudis cīnās ar kredītmaksājumiem un caurvēju jaunajos projektos, budžets nepildās, un bankas slēdz “kredītu centrus” un pieņem darbā kredītu piedziņas speciālistus. Bet Šīns šajā lieso gadu iesākumā, visai turīgs būdams, turpina sniegt intervijas un uz jautājumu “Kurš būs maksātājs?” atbild:
Tās ir apmēram 200 000 ģimeņu, kas iesaistījušās hipotekārajā kreditēšanā, kas bija paļāvušās, ka notiekošais ir loģisks, saprotams, no valsts puses pieskatīts saprāta robežās. Acīmredzot, daļa šo ģimeņu rēķinu maksās ar to, ka kādu laiku viņu saistības būs lielākas nekā īpašuma vērtība, ar to, ka bankas viņiem atņems īpašumus un viņi vēl paliks uz visu mūžu parādā.
Protams, uguns pakulās! Māris Gailis aicina “nākt klajā ar pozitīvu un konstruktīvu programmu” un turpina veco dziesmu, ka kvalitatīvus dzīvokļus vienmēr vajadzēs. Tāds sīkums - cik kvalitatīvu dzīvokļu šajos gados ir sabūvēts? Tautas pārstāvji pasludina Šīnu par spekulantu un nepiesātināmu kapitālistu cūku, kas, redz, pats esot iedzīvojies, turklāt neko tautai nav palīdzējis. Pat tik daudz nav darījis kā pašrocīgi uzrakstījis jaunus tiesību aktus, rīkojis referendumus, pārliecinājis Saeimu un atdevis visus savus īpašumus trūkumcietējiem. Citi piebalso - turpat komentāros un šur tur citur.
Tā nu sanāk - treknajos gados par bada dzeguzēm smejamies, liesajos - cepam uz iesma!
{ 0 comments }
