Kad vēl pirms pāris gadiem strādāju bankā, bija uzsākts biznesa procesu pilnveidošanas projekts, kas pamatojās uz Toyota Production System paraugu – vismaz teorētiski. Būtībā veicām gluži parastu procesu efektivitātes un lietderības analīzi, motivācijai to papildinot ar viegli šķebinošu korporatīvās demagoģijas devu.
Tolaik Toyota vēl tikai gatavojās kļūt par pasaules lielāko autoražotāju, un projekta pirmajās prezentācijās to pasniedza kā neapgāžamu TPS izcilības pierādījumu.
Hiroko Učino domā citādi. Hiroko vīrs Keniči Učino 2002. gadā gāja bojā savā darbavietā, Toyota ražotnē. Oficiālais nāves cēlonis – karoši jeb “nāve no pārstrādāšanās”. Savas dzīves pēdējos 6 mēnešos Keniči katru mēnesi bija nostrādājis vismaz 80 virsstundas – galvenokārt neapmaksātas. Raugi, katrs trešais 30-40 g.v. japānis nedēļā strādājot ilgāk par 60 stundām, turklāt virsstundas skaitās brīvprātīga padarīšana. Lūk, kāda efektivitāte!
{ 4 comments… read them below or add one }
Tādas ir kapitālisma sekas. ;>
Zini, pašaizliedzīgu, fanātisku un neapmaksātu darbu parasti neuzskata par kapitālisma galveno iezīmi :)
Tādas ir tās tradīcijas Japānā.
Es gan neteiktu, ka TOyota success ir balstīts uz darbinieku pārstrādināšanu. Pirmkārt tāpēc, ka tad arī citas Japāņu korporācijas būtu konsekventi labākas par to globālajiem konkurentiem. Otrkārt tāpēc, ka
Toyota sen jau liela daļa ražošanas atrodas citās valstīs ar pavisam citādu darba klultūru un paradumiem.
Kā to ņem. Pārstrādināja vadības līmeņa darbiniekus Japānā, kas izdomāja labu darbības stratēģiju visai pasaulei :)