Kā jau zināms, valdības Plāns ilgstoši tika turēts slepenībā.
Maijā publiskotais “Inflācijas apkarošanas plāns” izrādījās tikai veikla butaforija acu aizmālēšanai. Patiesais The Plāna nosaukums ir “Ekonomikas apkarošanas plāns”, un beidzot pamazām iezīmējas tā aprises:
1. Atcelt plānoto iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājumu, lai saglabātu augstās darbaspēka izmaksas un vājinātu Latvijas eksporta konkurētspēju.
2. Arī turpmāk neieviest kapitāla pieauguma nodokli, lai turpinātu stimulēt kapitāla aizplūšanu no ražošanas un vienlaikus radītu iespēju turīgākajam iedzīvotāju slānim nemaksāt nodokļus – nemaz. Divi zaķi ar vienu šāvienu – vienlaikus vājinām eksportu un kāpinām inflāciju.
3. Parūpēties, lai inflācija visvairāk skartu sociāli neaizsargātās grupas un nozares, kurās katastrofāli trūkst darbinieku:
a) audzēt sociālā budžeta pārpalikumu, pastiprināti apglabājot pensionārus, jo šādi rodas iespēja pasludināt, ka budžetā ir pārpalikums (lai gan faktiski valsts tēriņi pārsniedz ieņēmumus);
b) nepaaugstināt neapliekamo minimumu;
c) iesaldēt algas skolotājiem; ja iespējams, arī mediķiem.
4. Ar pilnu klapi turpināt īstenot valsts pasūtījuma projektus. Piemēram, uzbliezt jaunu VID kompleksu ar 4,7 hektāriem biroja telpu (vidēji ~35m2 uz katru VID centrālā aparāta darbinieku). Drīkst piedalīties arī pašvaldība ar kādu pusotra miljarda LVL ieguldījumu tiltā, zemās grīdas tramvajos un jauna administratīvā kompleksa celtniecībā (viss uz krīta, protams). Trīskāršot “finansējuma piesaistīšanas” izmaksas, sacerot shēmu ar nosaukumu “tas mums tā kā piederēs, bet tā kā arī nepiederēs, tādēļ statistikā neskaitīsies”.
5. Turpināt sabotēt valsts ekonomikai vajadzīgos pasūtījumus. Uzpūst ceļubūves cenas, uzbūvēt 300 milj. Ls vērtu lidostas piebūvi, ko pēcāk par pliku velti nodot satiksmes ministra “otra” darbadevēja privātā pārvaldīšanā.
6. Vājināt KNAB (vai pat likvidēt to), lai valsts pasūtījumu nozagšana notiktu operatīvāk un ar mazāku riska faktoru.
Tā taču nevarētu būt tikai sakritība, vai ne? Nu nevar taču neviens vienkārši būt tik nekompetents?
Atsaucoties uz lasītāju vēstulēm, vakar Economist.com publicēja rakstu “Population and its discontents“, kura morāle ir šāda:
People can lighten their carbon footprint and reduce the damage they do. You don’t have to get rid of the people to get rid of the footprint.
Pašlaik šī ideja sasaucas ar vairākiem citiem argumentiem:
1) Ķīnas valdības nesenajiem izteikumiem, ka Ķīna ir cīnījusies pret globālo sasilšanu, ieviešot “viena bērna” politiku un šādi aiztaupot mūsu planētai vēl 300 miljonus piesārņotāju.
2) Dažu vides aktīvistu tērgāšanu, ka ‘ekonomikas attīstība = piesārņojums’, savukārt ‘recesija = vides kvalitātes uzlabošanās’. Tas, protams, arī ir absurdi, jo ekonomikas lejupslīde priekšplānā izvirza citas prioritātes, liekot pilnībā aizmirst par vides apsvērumiem. Tomēr, ja šis apgalvojums nebūtu tik radikāls, tajā varētu būt sava daļa patiesības.
3) Naftas dolāru “zinātnieku” tērgāšanu, par kuru rakstīju jau iepriekš. (Starp citu, laikam tomēr būtu nevietā pārmest Dienai, ka tā šādus murgus publicē, jo šodien to pašu vāvuļošanu atreferēja arī NYT, turklāt zinātnes sadaļā.)
Šeit nu man gribētos šo domu paturpināt ar dažiem apsvērumiem.
Pirmkārt, jā, noteikti varētu samazināt attīstīto valstu CO2 emisiju līmeni, piemēram, lai tas būtu tikai 8 (nevis 16) reizes lielāks nekā jaunattīstības valstīs (per capita). Tomēr nevar aizmirst, ka ASV un Rietumeiropas dzīves līmenis ir visas pārējās pasaules sapnis un ilgtermiņa mērķis. Mērķis ir “tērēt” 16x vairāk CO2, nevis mazāk.
Otrkārt, jo vairāk būs cilvēku, jo vairāk būs dabas stihijās cietušo – un galvenokārt nabadzīgajās valstīs. Šis gan nav ierosinājums no sērijas ‘get rid of your feet to reduce the footprint’, tomēr dzimstības ierobežošanas pūliņi jaunattīstības valstīs līdz šim ir bijuši smieklīgi vāji. Vienmēr jau ir vienkāršāk nosviest rīsu maisu badacietējiem – tomēr šādi problēma tikai pieaug, nevis mazinās. Tādēļ visa šī “izglābto dzīvību” retorika ir sevišķi kaitinoša.
Treškārt – un es šeit nevēlos iestūrēt spriedelējumos par globalizācijas taisnīgumu vai morāli – globalizācijai un industrializācijai ir ieguvēji un ir zaudētāji. Neiedziļinoties iemeslos, ieguvēji ir tie, kuru rīcībā pašlaik ir vairāk resursu. Tieši šīm valstīm ir jāuzņemas atbildība par CO2 izmešu samazināšanas pasākumu īstenošanu un finansēšanu. Eiropa šajā ziņā ir spērusi pirmo nedrošo soli – žēl tikai, ka nejauši un ar nepareizo kāju. Bet par to vēlāk.
