Ilvars Metnieks par brīvdienu mājokļiem raksta, ka to “atjautīgai izveidei un iekārtojumam nepieciešami daudz mazāk resursu”. Nez, nez, mana pieredze liecina par pretējo.
Mēģinājām pirms vasaras nedaudz uzlabot apstākļus, bet procesu nācās atstāt pusratā. Nu labi, mēnesi pēc bēbja piedzimšanas varbūt finansiāli nav tas labākais laiks labiekārtošanas darbiem, bet tomēr – santehnikai, izolācijas un apdares materiāliem naudas vajag tikpat cik Rīgas mājoklim. Labi, var ekonomēt uz kosmētisko remontu un mēbelēm, kas, protams, visus šos gadus tiek darīts un droši vien tā arī turpināsies, bet principā tāds “brīvdienu mājoklis” spēj uzsūkt tieši tikpat daudz naudiņu kā Rīgas dzīvojamā platība. Vienīgās atšķirības tātad būtu, ka a) burbulis no Rīgas uz laukiem vēl nav pārvācies, tādēļ šur tur pieņemama mājele vēl varētu būt pieejama par labu cenu, b) laimīgais īpašnieks varētu ietaupīt uz statusa priekšmetiem, sak’, tas jau tikai vasarai.
Tomēr ar laiku arī šīs atšķirības zudīs – jā, dzimtās āres mums ir plašas, bet tādu tiešām foršu vietu nemaz ar nav tik daudz. Izskatās, ka labākās privātās piejūras zemes jau ir izķertas, turklāt tagad TP ir iecerējusi rīkot operāciju “Motte – 2″, par īpašiem nopelniem partijas un lielās dzimtenes labā piešķirot leiškalniem, bašariniem un citiem tamlīdzīgiem valsts piejūras teritorijas, tātad arī “lētā” jeb pieejamā gala piedāvājums būs būtiski sašaurinājies.
Par b) jeb tādu paviršāku pieeju mājas labiekārtošanai – nu, tas arī nav uz ilgu. Agrāk pavasarī aizbraucām uz laukiem, nopļāvām zāli, nopriecājāmies “eku smuki” un naski kātojām jūrmalas virzienā. Tagad kaimiņos dzīvo kadrs, kurš savu ar lāzera līmeņrādi mērīto mauriņu pļauj 3-4 reizes nedēļā. Visi citi apkārtējie kaimiņi arī ar pārliecību pievērsušies zāles darbiem, tātad vienkārši ar trimmeri nolīdzināta zālīte vairs galīgi nav forši. Tas pats, protams, attiecas uz fasāžu un jumtu apdares kvalitāti – rodas nepatīkami kontrasti.
Tātad jautājums par to, vai ar tādu brīvdienu mājokļu standartu ieviešanu arvien pieaugošā vidusšķira nejūdzas lielākās saistībās, nekā būtu saprātīgi. Bet tas jau latviešiem ir raksturīgi :)
{ 2 comments… read them below or add one }
Par burbuli, vienkārši runājot, tiek saukta situācija, kad īpašuma cena pārsniedz tā reālo (cash flow) vērtību.
Tādā gadījumā ne-Rīgas īpašumu cenas manuprāt ir daudz sapūstākas kā Rīgas nu jau pieplakušajam burbulim.
Jo cik vērtīgs ir īpašums (dāča), kuru labākajā gadījumā var izmantot maija-septembra sezonā? Un kuram nav citas vērtības kā rekreatīvā. Un kuram alternatīva ir visas pasaules kūrorti un pašmāju lauku ceļotāja varianti ar visu veidu cenu gradācijām… Nu i nafig!
Kā uz to skatās. Ja paložņā pa city24 sludinājumiem, tad tāds iespaids, protams, rodas – pussabrucis šķūnis kaut kur ellē ratā, toties jūras krastā, toties “ekskluzīva vieta” un 200k LVL. Bet to jau arī nevarētu uzskatīt par objektīvu cenu, tā ir vienkārši idiņu makšķerēšana.
Grūti jau spriest, cik patiesībā ir pieejamu īpašumu un kādas ir to cenas, tad būtu jāpabraukā pa ciematiem.
Un es jau gan teiktu, ka rekreatīvā vērtība arī nav zemē metama, it sevišķi, ja uz to skatās no jaunā science of happiness/work-life balance skatupunkta :)