Piektdien Norvēģijas valdības pensiju fonds, kas pašlaik pārvalda ~220 miljardus eiro naudiņu, paziņoja par plānu turpmāk ieguldīt pasaules kapitāla instrumentos līdz pat 60% no fonda apmēra (līdzšinējo 40% vietā) – tajā skaitā, iespējams, nekotēto uzņēmumu pārpirkšanā, hedžēšanas fondos, n/ī spekulācijās utml.
Lai gan norvēģu pensionāru labklājība sevišķas bažas nerada, tomēr šāds lēmums šķiet nedaudz dīvains, ņemot vērā pēdējā laika negatīvo publicitāti par hedge funds pārvaldnieku absurdi dāsno atalgojumu, lēmumu necaurskatāmību, uzskaites neesamību un vājprātīgajiem biznesa modeļiem – un, protams, mājokļu tirgus gaidāmo/iespējamo lejupslīdi ASV, Lielbritānijā, Īrijā, Spānijā, Japānā un citur.
Savukārt private equity it kā pagaidām ir uz viļņa, bet – vismaz man tā šķiet – pašlaik ir arī viens no potenciālajiem nākamās lielās krīzes avotiem. Augstāka efektivitāte un īstermiņa peļņa kombinācijā ar nepietiekamu kapitalizāciju neizbēgami rada konkurences spiedienu uz citiem uzņēmumiem un vieglas peļņas vilinājumu citiem investoriem, kā tas notiek pašlaik. Tomēr ar laiku ir jāpienāk arī kādam šo “superefektīvo” uzņēmumu piesātinājuma punktam, kad pat nelieli tirgus satricinājumi var izraisīt domino efektu un līdz ar to arī visaptverošu krīzi.
Nu lūk, tieši tādēļ interesants ir fonda pārvaldītāju apgalvojums, ka viņi ar svārstīgas atdeves kapitāla instrumentiem spēlējoties jau kopš 1998. gada un tādēļ esot gana pieredzējuši. Raugi, nekustamā īpašuma cenu kāpuma un krituma cikls līdz šim ir bijis vidēji 18 gadus ilgs, plašas private equity krīzes vēl vispār nav bijušas, savukārt hedge funds nereti ir pilnīgi neprognozējami. Tādēļ grūti iedomāties, ka šajos 9 gados norvēģi varētu būt tikuši pie tik gruntīgas pieredzes, ka pašmāju 10% atdeve gadā vairs nešķiet pietiekama.
{ 2 comments… read them below or add one }
Tu pats saprati, ko vēlējies pateikt trešajā rindkopā? Будь скромнее и люди к тебе потянутся. Private equity ir uz viļņa, jo daudzi investori ir sapratuši, ka akciju tirgus bremzē veiksmīgu uzņēmuma ilgtermiņa attīstību. Tā vietā, tas ir visu laiku spiests uztraukties par quarterly rezultātiem, pārmērīgu atalgojumu utml, bullshitu. Vienvārdsakot, ja šodien private equity salīdzinot ar public equity ir pievilcīgs, tad tajā investēt šodien ir prātīgi. Rīt? Tad jau redzēs… :) Vai es nesapratu šīs rinkopas ideju?
Pēdējā rindkopā — kur tu rāvi, ka pašreizējie 10% ir ģenerēti pašmājās? Cik zinu, vismaz daļa no Norvēģu pensijām ir NYSE kotētajās akcijās. Tiko vēl bija skandāls, kad fonda pārvaldītāji teicās tirgot nost visas to īpašumā esošās Walmart akcijas, jo tie neesot pietiekoši zaļi un darbaņēmējdraudzīgi, hehe. :)
Tas jau būtu labi, ja private equity investori domātu par ilgtermiņa attīstību, bet pagaidām par to nekas neliecina. Ātra peļņa, maksimāls leverage un aiziet pie nākamā.
Tb gribēju teikt, ka īstermiņā ir labi būt lean&mean, bet ilgtermiņā pārāk efektīvi uzņēmumi neizdzīvo, jo ir jutīgāki pret satricinājumiem.
Tajā rakstā pēdējās rindkopās rāvu :) Global fonda ienesīgums procentuāli ir mazāks, lai gan pats fonds ir krietni lielāks.
Par ethical guidelines arī tur bija teikts, tas arī šķiet jancīgi – pat B&M Gates Foundation nolēma mest pie malas ētikas apsvērumus savos investīciju lēmumos. 10+% peļņu un reizē glābt planētu – tas ir par daudz prasīts.