Vakar mediji ziņoja par “spraigo domu apmaiņu”, kurai pievērsušies Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas dižprāti. Atļaušos savos emuāros apšaubīt šādas diždomu dižapmaiņas lietderību.
Ne reizi vien ir pierādījies, ka ar smago “gada Vārda” un PR āmuru tautas apziņā dzītie jauninājumi ilgi neturas. 2003. gada nevārdu “eiro” vēl joprojām lietojam kā oficiālo variantu, savukārt “Spārnotie teicieni” vidēji 2 gadu laikā zaudē aktualitāti. Turpretim tie varianti, kas ir iegājušies, savu popularitāti ir guvuši jau pirms to izbazūnēšanas gada nepasākumā – Bankovska “mēstule”, piemēram.
Un nu pats galvenais – rokas nost no svešvārdiem! Nu nav, nav, nav ne “produkts”, ne “inovācija” ne ar ko aizstājami – ne ar ražojumiem, ne izstrādājumiem, ne jaunievedumiem, ne novatorismu. Pietiek kaut vai apskatīties skaidrojošajā vārdnīcā “produkta” un “ražojuma” definīcijas, lai to saprastu. Un “novatorisma pārvaldība” dažam labam varētu sevišķi patikt.
Secinājumi – ja svešvārds ir 1) aizgūts no grieķu vai latīņu valodas, 2) nav aizstājams ar citu plaši lietotu vārdu, 3) valodā ir iegājies, tad ar to viss ir kārtībā. Turpretim tādus sārņus kā “kontroversiāls” dižkopas dižprātiem vajadzētu aktīvi apkarot. Vai arī tupēt aizkrāsnē un priecāties par “ritvācelēm”, ko tāpat neviens nekad nelietos.
{ 11 comments }
