Kad notika Google Chrome jaunās (4.0) versijas testēšana, daudzi kā interesantu testu minēja reklāmu bloķētāju. Ja tas būs pieejams un bloķēs arī Google reklāmas, žetons Google, jo gandrīz visi tās ieņēmumi nāk no reklāmām.
Nu, tātad žetons. Bloķētājs tik tiešām ir, turklāt izvietots pašā paplašinājumu galvgalī un ērti atrodams. Ļoti ceru vairs nekad neredzēt “nāves testu”, taro kārtis un iespēju laimēt iPhone, un vairs nekādu idiotisku skaņu, kad dators ir pievienots resīveram. Pie velna ar smiekliņiem, vārnām un citiem agresīviem trokšņiem.
Apsvērumi gan skaidri – Chrome tirgus daļa pagaidām nav liela, un šādu paplašinājumu pieejamība varētu pārliecināt krietnu daļu Firefox lietotāju. Labāk bloķējam paši nekā Firefox.
Ja jau Google ir ķērusies pie savu pakalpojumu apkarošanas, man, lūdzu, arī Google Translate bloķētāju meklēšanas rezultātos. Tādas vārdu miskastes indeksēšana ir pilnīgs absurds, un par to vajadzēja padomāt jau agrāk. Lai tas būtu nākamais Google tests.
Nākamgad NYTimes.com būs par maksu. Pēc gadiem ilgas stostīšanās un stomīšanās tas beidzot ir pateikts – The New York Times ieviesīšot reģistrāciju, kas pēc būtības būs līdzīga Financial Times modelim. Daži raksti (vai viens raksts) mēnesī būs par brīvu, droši vien reģistrētiem lietotājiem būs pieejami vēl daži un maksas lietotājiem – visi. Grūti teikt, kā šis lēmums tika pieņemts, tomēr ļoti iespējams, ka to ietekmēja arī FT nesenais paziņojums, ka FT ieņēmumi par saturu jau ir pārsnieguši reklāmas ieņēmumus (kas arī nav mazi).
Šeit nu NYTimes nāksies nedaudz pažonglēt, jo iepriekšējais maksas abonementu (TimesSelect) modelis izgāzās, bet ieņēmumi no reklāmām vairs nav pietiekami. Ieviešot simtprocentīgu reģistrāciju, reklāmas ieņēmumi samazinātos gandrīz līdz nullei, tādēļ ir nolemts ieviest dažu bezmaksas rakstu (freemium) principu – šādi varot saglabāt līdz pat 90% reklāmas naudas.
Interesantākais tajā visā ir tas, ka tehniski šis freemium princips īsti nedarbojas, jo rakstus tāpat var lasīt par velti. Rakstu “skaitītājs”, kas nosaka, cik rakstus lietotājs īsti ir izlasījis, izmanto pārlūka sesijas datus un saglabā datorā sīkfailu. Pēdējā laikā vairākiem pārlūkiem ir uzradušies “konfidencialitātes” režīmi (Chrome incognito, Internet Explorer InPrivate), kas šos sīkfailus vienkārši ignorē. Līdz ar to, piemēram, Financial Times var mierīgi lasīt, atverot parasto Chrome logu, noklikšķinot uz katras saites ar peles labo pogu un izvēloties Open link in incognito window.
Bet tas ir Financial Times, kas vairākus gadus ļāva bez autorizācijas piekļūt arī savam premium lasīšanas pakalpojumam FT ePaper. Tas ir, saite uz šo pakalpojumu bija pieejama tikai reģistrēto klientu sadaļā, bet pašam pakalpojumam varēja piekļūt arī bez autorizācijas (ja saite ir nokopēta, protams). Līdz ar to netika kontrolēts, vai lasītājs joprojām pakalpojumu abonē. Interesanti, vai NYTimes izdomās ko jaunu.
Kā stāsta FT, YouTube izmēģinot video nomas pakalpojumu. Pagaidām gan vēl nav skaidrs, vai ir arī kādas iestrādes sarunās ar satura īpašniekiem un autortiesību frīkiem, kas arī būtu galvenais.
Forrester Research analītiķis vēl bērna naivumā stāsta, ka grūti viņiem būšot konkurēt ar citiem tiešsaistes nomas VOD pakalpojumiem. Nebūs grūti, nebūs. Ja būs saturs, YouTube samīs pīšļos arī iTunes Store, nemaz nerunājot par citiem konkurentiem:
- YouTube jau tagad ir un arī turpmāk būs ikvienā televizorā ar interneta pieslēgumu, un drīz ar tādiem būs pilna pasaule;
- lai skatītos YouTube televizorā, nevajadzēs izskatīgu ārēju kastīti par 300 eiro;
- YouTube iznomātās filmas varēs skatīties uzreiz, nevis pēc pāris stundām, kad būs pabeigta lejupielāde;
- domājams, ka nevajadzēs instalēt DRM programmatūru un “autorizēt ierīces”, lai vienkārši vakarā kaut ko noskatītos;
- par YouTube ir dzirdējusi arī tava vecmāmiņa.
